Bez sērošanas.

Pirms nedaudz vairāk kā nedēļas no šīs pasaules aizgāja mana mammīte. Mana vienīgā, vislabākā mammīte. Viņas aiziešana nebija pārsteigums. Viņa jau septiņus gadus (ar vienu cerību pilnu pārtaukumu) cīnijās ar vēzi. Mamma darīja visu, lai saglābtu savu miesu no šīs sērgas, tomēr ne viņas, ne ārstu spēkos viņas dzīvību saglābt nebija.

Kļūt par mammu

Par mammu nepiedzimst. Zinu, ka ir arī pretēji viedokļi, tomēr domāju, ka par mammu iemācās būt un kļūst laika gaitā. Es mācos. Katru dienu es mācos un cenšos kļūt vēl labāka pret savu dēlu. Mācos to apvienot ar pārējām savām dzīves lomām, nepazūdot šajā mammas būšanā.

Mūsos daudz ir ielikts, lai mēs spētu būt mammas. Te nu Dieva klātbūtne mūsos parādās visspēcīgāk – spēja radīt dzīvību, izveidot jaunu cilvēku… Tas ir kaut kas patiesi maģisks un, patiesībā, pārcilvēcisks. Vēlme sevi un savu ķermeni ziedot citam, kam jaunam, pat nenojaušot, kas tas būs. Mēs nezinām, kas mūsu puncī izaugs, ceram uz veselu un spēcīgu bērniņu. Mēs nojaušam, kādas neērtības mūs pavadīs grūtniecības laikā un esam dzirdējušas par sāpēm dzemdībās. Un nekas mūs neattur. Vēlme sevi īstenot mammas lomā ir spēcīgāka par apziņu, ka sāpēs.

Ak, šis gaidīšanas prieks! Un tūlīt jau piezogas satraukums par nezināmo. Bailes. Bailes, ka tik bieži citiem neizdodas un gaidīšanas prieks jebkurā brīdī var izbeigties vēl īsti nesācies. Bailes par savām sajūtām – vai tā tam jābūt? Bailes par to, kā viss noslēgsies… Vēl arī neērtības. Viss spiež un velk, kājas pamst un ir tik grūti, arī loģiskā domāšana pazūd un atmiņa ir kā zelta zivtiņai. Bet katra sajustā kustība no vēdera iekšpuses ir kā apbalvojums par visām grūtībām. Tā ir maģiska sajūta. Manī ir cilvēks. Es jau esmu mamma. Tas ir laiks, kas ir tik īss, bet tomēr ilgs. Nepacietība satikt savu mazulīti, auklēt un šūpot to. Spilgti atceros, ar kādu prieku iekārtoju gultiņu, pirmo reizi mazgāju, gludināju un locīju skapī pirmās drēbītes.

Līdz vienā brīdī tā kļūst par realitāti. Bet šis brīdis vairāku stundu garumā šķiet kā mūžība. Nav iespējams iztēloties dzemdības, līdz tās nav piedzīvotas. Man paveicās ar apstākļiem, man paveicās ar personālu, man paveicās ar vīru, kurš bija blakus, man paveicās ar iznākumu. Lai arī no dzemdībām nebaidījos, es apzinājos riskus. Apzinājos, ka tā ir viena no bīstamākajām lietām manā un bēbīša dzīvē. Noteikti man palīdzēja un mani stiprināja mana ticība, mana paļāvība uz Dievu. Tas ir neatsverams atbalsts. Un, lai kāds būtu iznākums, viss notiek ar Viņa ziņu. Tieši paļāvība ļāva man justies brīvi un bez liekām problēmām pabeigt gandrīz 10 mēnešus ilgo radīšanas procesu.

Pārsvarā grūtniecību un dzemdības pavada doma “Tūlīt tas viss beigsies”. Taču līdz ko tas ir galā, nāk apjausma, ka patiesībā viss tikai sākas. Pirmajās dienās biju vēl nelielā eiforijā par notikušo, neapjaušot, kas mani sagaida turpmāk. Protams, biju iztēlojusies rūpīgas, mīlošas, kārtīgas mammas dzīvi, kurai pietiks laika sev un vīram, mazuli šad un tad bez liekām raizēm atstās vecvecāku vai krustvecāku aprūpē. Biju pārliecināta, ka man noteikti pietiks laika katru dienu ieiet dušā un pidžamas periods mani neskars. Es taču sevi mīlu! Jā, es mīlu, bet savu bērnu es mīlu vēl vairāk. Un viņš ir tik bezpalīdzīgs, mīlestības un rūpes alkstošs, viņam nevar pateikt “pagaidi” un nevar ielikt gulēt, kad man vajag. Viņš raud un es nezinu kāpēc! Tā nu es attapos pidžamā, nokritusi uz grīdas un balsī kaucot pret debesīm, ka man nekas nesanāk. Tajās pirmajās nedēļās bija grūti saprast, kurš raud vairāk – mans mazulis vai es. Vēl pirms grūtniecības es zināju, ka es nebūšu tikai sev, ka bērns raudās, ka būs grūti. Bet ne jau tik grūti! Meklēt mierinājumu ēdienā arī neizdevās – visa ēdienkarte bija pakārtota neskaitāmiem dakteru ieteikumiem ko neēst (bet neviens man nepateica, ko ēst)… Panikā meklēju atbildes forumos, kas visu sarežģīja vēl vairāk. Es neticēju sev, savai spējai būt mammai. Es nepratu ieklausīties sevī, ieskatīties bēbītim acīs un pajautāt “Kas tev kaiš? Kā varu tev palīdzēt?”. Es gribēju, lai man iedod gatavu sarakstu kā rīkoties. Man bija bail kļūdīties. Šķiet, pirmo reizi sev līdz galam uzticējos, kad mūs piemeklēja ierastā triju mēnešu piena krīze. Mazais vakaros bļāva kā traks, neēda ne par ko… Paldies Dievam, ka atradu īsto cilvēku, kas mani iedrošināja, nomierināja un lika domāt pašai. Mēs radām risinājumu, lai vēl joprojām es varētu barot mazuli pati.

Šad un tad esmu dzirdējusi, ka es par daudz cenšos. Man ļoti (pat nedaudz fanātiski) svarīga šķiet zīdīšana un esmu gatava darīt praktiski visu, lai to turpinātu. Es interesējos par dažām audzināšanas metodēm un attiecīgi cenšos iekārtot vidi un izvēlēties rotaļlietas, apmeklējam arī bēbīšu skoliņu. Kādam tas var šķist pārmērīgi, taču gan pedagoģiskajā darbībā, gan šobrīd, audzinot savu bērnu, es redzu tam jēgu un rezultātu. Es beidzot esmu atradusi savu – savu pieeju bērniņam, savas audzināšanas metodes, savu ceļu uz mammas sajūtu. Tas gan nenozīmē, ka šobrīd mani nepiemeklē izmisuma brīži, nebūt ne. Atšķirība ir tajā, ka tagad esmu sākusi domāt pati, iedziļināties, izprast situāciju un attiecīgi rīkoties.

Tikai esmu nedaudz pazaudējusies visā citā. Par laimi, es atrodu laiku, lai uzkrāsotos, lai savilktu galus studijās un lai piezvanītu savai mammai (lai gan dažreiz tomēr aizmirstas). Apkārtējie par mani tiešām rūpējas, dodot man iespēju relaksēties skaistuma procedūrās, izbrīvējot manu laiku orķestra mēģinājumiem un koncertiem, kā arī studijām. Varbūt izklausīsies dīvaini, bet tajās divās līdz piecās stundās es nepaspēju noilgoties. Noilgoties pēc savas ikdienas, pēc saviem mīļajiem, pēc mājām… Ik pa brīdim manī iezogas vēlme sakrāmēt somu, sabučot vīru un pateikt “Rīt būšu atpakaļ”. Taču iedomājoties savu prombūtni… Nē, es nespēju iedomāties būt prom no dēla. Vēl ne.

Es gaidu to mirkli, kad sadūšošos būt tikai sev uz 24 stundām. Domāju, ka tas ir nepieciešamais restarts, lai varētu savu ikdienu padarīt pilnīgāku. Tīra gultas veļa, naktsmiers no 22:00 līdz 8:00 bez pārtraukuma, karsta un nesteidzīga tēja, nē, vēl labāk vīna glāze. Tas ir mans mazais sapnis, kuru piepildīt nav nemaz tik grūti, kuru īstenot ik vienai jaunai mammai būtu tik svarīgi. Apkārt sev redzu vairākas jaunās māmiņas. Ieskatoties acīs, var nojaust, ka esam nogurušas. Dažbrīd tas mūs dzen izmisumā. Bet drīz tas paies un es ticu, ka mēs pēc šīm dienām ilgosimies atmiņās.

Būt par mammu vai kļūt par mammu šķiet tik dabiski un pašsaprotami. Mums visiem ir mammas, mēs visi esam iznēsāti un piedzemdēti, bet, lai izprastu mammas būšanu kā misiju, pašai par tādu ir jākļūst. Es savu mammu ļoti mīlu, taču tas, kā viņa mīl mani… Es to varu tikai nojaust no tā, kā es mīlu savu dēlu. Tā ir cita mīlestība, cits apvārsnis. Neizmērojama mīlestība.

Mācēt priecāties

Nomainot uzvārdu, kļuvu par jaunas ģimenes locekli. Pavisam citādākas ģimenes locekli. Viena no biežākajām frāzēm, kas tajā dzirdama, ir “Mēs taču mākam priecāties!” Kā? Vai tad citi nemāk? Mēs visi taču priecājamies, tādā vai citādā veidā…

Es nāku no ģimenes, kurā priecājas kā jau tipiskie latvieši – nekad nekas nav labi. Arī, ja ir labi, mēs ļoti reti to pasakām.

Par tēvu.

Vai pareizāk – par to, ka viņa nav.

Neesmu ne pirmā, ne pēdējā, kas uzaug tikai mammas gādībā. Jāteic, es biju gaidīts un ļoti mīlēts bērns, neskatoties uz sarežģīto situāciju. Mamma, jau gaidot mani, ļoti labi apzinājās, ka būsim divatā. Viņai vienmēr izdevās brīnišķīgi izstāstīt kāpēc esam divatā, par īsto tēvu mūždien stāstīja tikai labu un atmiņai glabāja mazu avīzes izgriezumu ar viņa foto. Jā, tajā bildītē bija manas acis, mani vaigi, manas lūpas… Esmu pārsteidzoši līdzīga viņam visādā ziņā.

10 mani mīļākie randiņi

Rutīnu pazīst ik viens no mums. Tiesa gan, tādu īstu rutīnu tieši partnerattiecībās līdz šim es neesmu piedzīvojusi (vismaz ne ar savu vīru). Redzi, nespējam tā īsti nomierināties. Abiem ļoti patīk daba, patīk kustēties un arī lustēties. Iekšā ir dzenulis – jāiet, jāpamēģina! Te nu padalīšos ar dažām idejām kā pavadīt laiku divatā.

Vai vērts?

Esmu dzirdējusi dažādus attiecību stāstus. Daudzi no tiem nevainagojas ar laulībām, citi pēc gredzenu mīšanas tikai nopūšas: “Nekas jau nemainās, tas jau tikai papīrs…” Un tomēr mūsu prātā ir ideja par oficiālu apstiprinājumu attiecībām. Taču man tas bija kas vairāk par gredzeniem, balto sapņu kleitu un parakstiem laulību apliecībā.